VID piedziņa I

VID piedziņa I

Birojā pēc palīdzības vērsās klients ar visai absurdu situāciju (pat Biroja redzējumā), respektīvi, pati situācija no pirmā acu skatiena ir gaužām vienkārša: VID uzsāk nodokļu parāda piedziņu pēc Vācijas nodokļu administrācijas lūguma (protams, Eiropas Savienības regulējums palīdz dalībvalsts nodokļu iestādēm ātri un ērti sadarboties), tomēr tālāk kļuva “interesantāk”.

Respektīvi, izrādījās, ka 2025. gada novembrī uzsākta piedziņa ir 2025. gada pārbaudes par iedzīvotāja ienākuma nodokļa nomaksu vēl 2018. gadā (tātad pārbaude ir uzsākta pēc 6-7 gadiem), parāda apmērs ir 1.2 miljoni euro un pirms tam par šo jautājumu klientam nebija zināms. Pētot šo situāciju tālāk, no pilna pieprasījuma versijas izrādījās, ka Vācijas nodokļu iestāde apliecināja VID’am, ka paziņoja klientam par nodokļu pārbaudes rezultātiem ar pasta sūtījumu, tomēr VID pat nesamulsināja, ka paziņojums tika nosūtīts uz adresi, kurā jau vairāk nekā piecus gadus klients nemaz neatrodas un ielas nosaukumā Vācija ir sajaukusi burtu secību (respektīvi, stingri skatoties, tādas adreses nemaz nav). Tāpat pats VID veica pilnvērtīgu iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu par šī paša 2018. gada pirmo pusgadu un nekādu pārkāpumu nav atradis (kā zināms, audita rezultātus pārskatīt nav pieļaujams). Visbeidzot, viss 2018. gada klienta algu fonds bija ap 0.7 miljoniem euro “vien”, tātad tikai viena nodokļa (nerunājot par sociālām iemaksām) pamatparāda apmērs (1.1 miljons euro) par 50% pārsniedz visu bruto darba samaksas apmēru attiecīgajā periodā.

Šādos apstākļos, klients ar Biroja palīdzību iesniedza sūdzību iestādes ģenerāldirektoram, norādot uz situācijas absurdumu, tomēr arī ģenerāldirektora ieskatā nekas no norādītā nebija pietiekams, lai šo situāciju pārvērtētu. Pārsteidzoši, bet pat norāde uz nodokļu konvenciju (proti, ja iedzīvotāju ienākuma nodoklis par Latvijas darbiniekiem ir piekritīgs Vācijai, tad Latvijai būtu jāatmaksā no klienta par šo periodu iepriekš iekasētais nodoklis, kas ir nepilnie 0.1 miljoni euro) nedeva rezultātus un Iestāde turpināja ar piedziņu ar kontu arestu un citām klientam nelabvēlīgām darbībām.

Tā kā šis šī ir piedziņas lieta, tad tiesā sūdzības par iestādes darbības šādos procesos skata tikai viena instancē, secīgi, klientam līdz maksātnespējas (šobrīd klienta gada apgrozījums(!) nesasniedz pat ceturtdaļu no parāda) ir palicis tikai viens mēģinājums, kas, protams, sabiezināja krāsas. Tomēr tiesā notikumu gaita piedzīvoja klientam labvēlīgu pagriezienu, proti, tiesa neuzskatīja par pamatotu akli sekot līdzi citas valsts lūgumiem un atrada iespēju aizstāvēt savu nodokļu maksātāju, tostarp piekrītot Biroja argumentam, ka: “saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru Direktīvas Nr. 2010/24 regulējums atļauj dienestam atteikties izpildīt piedziņas prasījumu, ja tiek konstatēti apstākļi, kas ticami norāda, ka personai nav paziņots par parāda piedziņas lēmumu, jo tādā gadījumā personai ir ierobežotas tiesības uz tiesību aizsardzību, proti, tā nevar ne apstrīdēt, ne pārsūdzēt parāda piedziņas lēmumu. Savukārt paziņošanas principa neievērošana liedz privātpersonai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas kopsakarā liek secināt, ka ar šāda prasījuma izpildi tiktu apdraudēta valsts sabiedriskā kārtība jeb valsts tiesību sistēmas pamata elementi. Konkrētajā gadījumā tiesa uzskata, ka dienestam, saņemot sūdzību, bija ar pienācīgu rūpīgu jāizvērtē tajā norādītais pamatojums izvirzītajam apgalvojumam, ka vienotā instrumenta pamatā esošais Vācijas nodokļu administrācijas lēmums sūdzības iesniedzējai nav paziņots. Dienestam būtu jāpievērš uzmanība šai situācijai, ievērojot arī sūdzības iesniedzējas norādītos apstākļus par piedzenamās summas ievērojamo apmēru, kas pārsniedz tās aktuālo apgrozījumu un tādējādi varētu nozīmīgi ietekmēt iesniedzējas saimniecisko darbību. Tā kā dienests to nav darījis, secināms, ka dienesta veiktās piespiedu izpildes darbības nav tiesiskas.”

Lēmums kā nepārsūdzams ir stājies likumīgā spēkā, piedziņa ir izbeigta, Birojs savu darbu ir izpildījis, bet klients tagad “mierīgi” (ciktāl šo vārdu vispār var lietot šādā gadījumā) var aizstāvēt savas tiesiskās intereses arī Vācijā (ņemot vērā Vācijas kolēģu izcenojumus, iespēja rīkoties ar saviem kontiem klientam noteikti būs nepieciešama), esot drošs, ka mājās viņam mugurā neiesitīs.