Helping hand

Helping hand

Birojs (pirms biroja dibināšanas – biroja vadītājs) jau vairāk nekā 14 gadus sniedz palīdzību vienai no lielākajām oficiāli reģistrētām .lv domēnu vārdu reģistratūrām, kas cita starpā sniedz arī hostinga, virtuālā privātā servera un tml. pakalpojumus.

Viens no klienta pakalpojumu lietotājiem, tās vadītājam esot personai ar zināšanām IT jomā, 2020. gadā izdomāja samazināt izmaksas un lielāku daļu no darba pārņemt savās rokās, pārejot no hostinga un VPS pakalpojumiem. Sākumā viss gāja labi, bet 2023. gadā viņa VPS esošā mājaslapā pazuda un izrādījās, ka viņš nebija padomājis par rezerves kopiju veidošanu. Protams, lietotājs uzreiz vēršas pie klienta ar lūgumu viņam palīdzēt šajā negadījumā, tomēr, neskatoties uz visām klienta speciālistu pūlēm, tas neizdevās.

Pēc kāda laika klients ar šo situāciju vērsās pēc palīdzības pie Biroja, jo bija saņēmis no šī uzņēmuma pretenziju, kur no klienta tika pieprasīti desmitiem tūkstošu euro par mājaslapas atjaunošanu un, kas šajā gadījumā ir pats galvenais, klienta atbalsts negadījumā bija interpretēts, ka vainas atzīšana. Protams, uz šādu augstākā mērā negodprātīgu rīcību bija visai konkrēti atbildēts, tajā skaitā norādot, ka: “Uzņēmēja mēģinājums panākt, lai par viņa [Uzņēmēja] pieļautām kļūdām maksātu viņa ilglaicīgs sadarbības partneris [Klients], it īpaši pēc tam, kad Klients, jūtot Uzņēmējam līdzi, brīvprātīgi piedāvāja savu atbalstu Uzņēmējam grūtajā brīdī (proti, nodrošināt Uzņēmēju ar bezmaksas pakalpojumiem, lai atvieglotu Uzņēmējam esošās situācijas pārvarēšanu), Klienta ieskatā ir ne tikai prettiesiskā, bet arī nekorekta un godīgas komercprakses principiem neatbilstoša rīcība.”

Diemžēl uzņēmums nebija ieklausījies Biroja atbildē un vēršas ar prasību tiesā, kur parādīja ne tikai savu negodprātību, bet arī alkatību, jo bija pieprasījis ne tikai mājaslapas atjaunošanas izmaksas, bet arī desmit gadus vecas šīs pašas mājaslapas izveidošanas izmaksas (proti, ja viņam izdevās atjaunot mājaslapu, tad acīmredzami nevar prasīt izveidošanas izmaksas, jo viņam tā mājaslapa [pēc atjaunošanas] vēl joprojām pastāv). Vēl jo vairāk, skaidrojot tiesai atjaunošanas izmaksu apmēru, uzņēmējs norādīja, ka patiesībā ir izveidota pilnīgi jaunā mājaslapa un tās izmaksas ir milzīgas, bet tās “neoficiālās”, tādēļ viņš nevar tiesai šos pierādījumus iesniegt. Nav vietu šaubām, ka šāda argumentācija nevar būt par pamatu prasības apmierināšanai (ja reiz uzņēmuma ieskatā ir izveidota pilnīgi jaunā mājaslapa, tad vēl jo vairāk nav skaidrs, kāds būtu loģiskais pamats prasīt no klienta atlīdzināt vecas, vairs tik un tā nelietojamās mājaslapas izveidošanas izmaksas), bet patiesībā norāda uz izvairīšanos no nodokļu nomaksas, kārtējo reizi pasvītrojot uzņēmēja negodprātību. Lieki teikt, kā salīdzinot “veco” un “jauno” mājaslapas, tās izrādījās praktiski identiskas.

Pēc vairākām sēdēm arī tiesa ir ieklausījusies Biroja argumentos un prasību noraidīja, piedzenot no prasītāja Biroja izdevumus, kas ir labs piemērs tam, ka kaut gan negodprātīgajiem uzņēmējiem nav vietas mūsdienīgajā komercvidē, tomēr tādi starp mums vēl ir daudz un diemžēl vēl joprojām ir rūpīgi jādomā, kā, atbalstot pat ilglaicīgu sadarbības partneri, vienlaicīgi nekļūst par viņa alkatības un negoprātības upuri.