COVID atbalsts
Kā lasītājiem ir zināms, Biroja darbā pēdējā laikā ir vērojams straujš Valsts ieņēmumu dienesta lietu pieaugums. Pirms tam rakstījām par nodokļu uzrēķinu lietām, informācijas pieprasījumu lietām, saimnieciskās darbības apturēšanas lietām un citām ar nodokļiem saistītajām lietām, taču šobrīd ir pamats pievērst uzmanību citam VID kompetencē esošajam jautājumam, respektīvi, COVID atbalstam.
Biroja klientam vēl 2021. gadā bija atteikta pabalsta piešķiršana, pamatojot šo lēmumu ar to, ka klienta darbība (mājsaimniecības preču tirdzniecība) nebija tieši norādīta atbalstāmo nozaru sarakstā (šo nostāju konsekventi ieņēma kā VID, tā arī administratīvās tiesas). Protams, šāda situācija jau pati par sevi nav patīkamā, tomēr īpašu piegaršu klientam deva apstāklis, ka vairākiem klienta tiešajiem konkurentiem identiskajos apstākļos atbalsts bija piešķirts, turklāt visai ievērojamā apjomā.
Senāts savā spriedumā norādīja, ka šāda pieeja nav pareiza, respektīvi: “saiknei ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem nav jābūt „tiešai”. Noteikumu 4.2.1.apakšpunkta formulējumā netiek lietots vārds „tiešā” [..] Atbalsta noteikumu 4.2.1. apakšpunkts gramatiski neizslēdz situāciju, kurā saikne ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem ir arī netieša. Pretēja secinājuma gadījumā tiktu sašaurināts minētās tiesību normas tvērums, tomēr šādai teleoloģiskajai redukcijai nav pamata. No iepriekš norādītā Eiropas Komisijas lēmuma var secināt, ka paredzētais atbalsta saņēmēju loks ir plašs. Minēto apstiprina arī ministru izteiktie apsvērumi Ministru kabineta sēdē, kurā pieņemti grozījumi, ar kuriem ieviests atbalsts par oktobri un novembri: sēdes dalībnieki paskaidroja, ka atbalsta mērķis ir nodrošināt „uzņēmumiem, kas cietīs no ierobežojumiem” pieeju apgrozāmajiem līdzekļiem, un apstākli, ka uzņēmums ir skarts, varēs noteikt pēc tā, ka ir krities apgrozījums (Ministru kabineta 2021.gada 9.novembra sēde (2:54:20-2:57:20)); šāds atbalsta saņēmēju loks ir daudz plašāks nekā tikai tie, kas ir rīkojumā paredzēto ierobežojumu subjekti. Likumdevējs, bez šaubām, varēja paredzēt gan to, ka atbalsts pienākas tikai tiem uzņēmumiem, kas ir rīkojuma subjekti, vai vismaz tieši saistīti ar rīkojumā paredzētiem ierobežojumiem, taču šāda izvēle nav izdarīta konkrētajā gadījumā. Atteikšanās Atbalsta noteikumu 4.2.1.apakšpunktā lietot vārdu „tieši” jāinterpretē kā apzināta likumdevēja rīcība, kas neizslēdz netieši skarto uzņēmumu tiesības prasīt atbalstu [..]. Tātad Atbalsta noteikumu 4.2.1.apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka tas atbalsta pretendentam piešķir tiesības pretendēt uz atbalstu gan tad, kad apgrozījuma kritums ir tieši, gan netieši saistīts ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem.”
Tādējādi tika atcelts klientam nelabvēlīgs Administratīvās apgabaltiesas spriedums un lieta ir nodotā jaunajai izskatīšanai. Interesanti, ka Senāts nebija izvērtējis situāciju ar atbalsta piešķiršanu klienta tiešajiem konkurentiem, jo nule minētā Senāta identificētā kļūda bija pietiekama apgabaltiesas sprieduma atcelšanai. No juridiskā viedokļa, protams, būtu interesanti ieraudzīt Senāta argumentāciju par šo jautājumu, tostarp vienlīdzības principa un konkurences tiesību kontekstā.
Jebkādā gadījumā, galvenais šajā gadījumā ir nevis juridiskās domas iespējama attīstība, bet gan visai konkrētā klienta aizskarto interešu aizsardzība. Tādējādi, ar nepacietību gaidām turpmāko lietas virzību un ceram, ka, iztiesājot lietu atkārtoti, Administratīvā apgabaltiesa konstatēs COVID ierobežojumu pietiekamu saikni ar klienta saimniecisko darbību un klients viņam pienākošo atbalsta maksājumu galu galā saņems. Tajā pašā laikā jautājums, vai tik tiešām šis iespējamais maksājums, kas tiks saņemts pēc vairākiem gadiem pēc pandēmijas beigām, pildīs savu “atbalsta pandēmijas laikā” funkciju, un kā var aprēķināt konkurentiem (kas saņēma pandēmijas atbalstu tieši pandēmijas laikā) tādējādi nepamatoti dotu priekšrocību (nemaz nerunājot par tās novēršanu pēc nolēmuma spēkā stāšanas), diemžēl paliek atklāts.
Mar 12, 2026